Apziņa būvē attiecības
“Visi rītdienas ziedi ir šodienas sēklas” (с)
Kāds ir pats apziņas attīstības līmenis, tādas attiecības tiek būvētas. Bērnišķīga apziņa pieaugušā vecumā ir kritiska, trauksmaina, neuzticēšanās un bezpalīdzības pilna. Tā ir kategoriska, slikti saprotas vai strīdās ar realitāti, taču tic ideāliem, liekot tos tālu aiz horizonta.
Vientulības bailes mudina uz atkarīgām attiecībām: emocionālā iemīlēšanās un seksuālā tieksme tiek uztvertas kā mīlestība.
Nepietiekams briedums meklē kā sevi nostiprināt, pabarot, stingri testējot citus, gaidot no tiem kompensāciju: no draugiem, ģimenes, partneriem un dažādiem notikumiem. Nosliece uz drāmu, biežas vilšanās un nedrošas izvēles, kurām trūkst spējas atšķirt saderību no nesaderības, ir iemesli neapmierinātībai ar savu dzīvi.
Nobriedusi apziņa ir mierīga, saprātīga, labi adaptējas realitātē un ir spējīga to ietekmēt. Viens no brieduma kritērijiem ir attīstītas jūtas, nevis zināšanas vai pieķeršanās statusam. Nobriedusi apziņa iziet ārpus normām, pāraugot tās, tā nestrīdās, necīnās, taču necenšas atbilst vispārpieņemtajiem standartiem. Briedums ir pašpietiekams.
Cilvēka attiecības ar realitāti būvējas vispirms jau tādēļ, lai apmierinātu savas vajadzības. Dažāda tipa apziņām būs atšķirīgas vajadzības – šis apstāklis ietekmē vispārpieņemto normu mainību. Tieši tāpēc apstākļi, kas rodas ap dažādiem cilvēkiem, spēlē milzīgu lomu viņu attīstībā, stimulē tos pieņemt jaunus lēmumus, liek kaut ko mainīt savā pasaules uztverē.
Cilvēks aug kopā ar tiem notikumiem, kurus pārdzīvo sava dzīvē. Notikumi piedāvā dažādas lomas, taču vairums apstājas tikai pie divām: būt pasīvam vai aktīvam.
Aktīvā pozīcija ļauj cilvēkam spēlēties ar apstākļiem, lai saņemtu atpakaļsaiti: kā mana iekšējā pasaule ietekmē ārējo. Un reizē ar izvērtēto pieredzi atnāk interesanti secinājumi…
Apstākļiem nav būtiskas nozīmes, svarīga ir TAVA ATTIEKSME pret tiem. Tava attieksme rada tavu pasaules bildīti, caur kuru tu ar tiem sazinies.
Tava attieksme ļoti labi ir redzama tad, kad tu vērtē cilvēkus un notikumus.
Tava attieksme ir jūtama caur tavu garastāvokli un emocijām.
Tava attieksme vienmēŗ ir tavas reakcijās un darbībās: cik ļoti apzināts tu esi, vai arī tev viss notiek pēc inerces.
Tava attieksme ir redzama tavos spriedumos un secinājumos. Tavi vārdi noformē stilu un pieeju visam tam, kam tu pieskaries un centies paust savu attieksmi…
Tava attieksme pret pasauli padara tevi par to, kas tu esi tieši šobrīd.
Pārvērtību fenomens slēpjas ļoti vienkāršā lietā: kad cilvēks maina savu attieksmi, vinš mainās pats.
Tad pasaule ap viņu mainās tā, kā viņš pats to ir spējīgs uztvert…
Pati uztvere atspoguļo satura kvalitāti indivīda pasaules uzskata paletē: vai nu tā ir melnbalta, vai krāsaina; vai nu maziņa izmēros vai ļoti plaša; vai virspusēja, vai arī tai ir dziļums…
Cilvēka pasaules uzskats vai nu dubultojas un ir saistīts ar kaut ko, kam viņš tic vai no kā ir atkarīgs, ko viņš identificē ar sevi. Vai arī tas ir viens vesels, kur galvenais Personāžs ir pats CILVĒKS, bet dažādās zināšanas, pārdzīvojumi, uzkrātā pieredze ir tikai viņa paša radošums.
Un es pats ar šo visu būvēju attiecības: veselā apziņā tās vienmēr ir apzinātas, polarizētā – neapzinātas. Tāpēc atbildība par to, ar ko es pats vēl netieku galā ātri tiek pārnesta uz kādu citu, līdz brīdim, kamēr atnāk nepieciešamība nomainīt iestrēgušo neapmierinātību, mainot savu attieksmi pret savas dzīves mācībām.
“Pēc apgaismības tev nebūs problēmu ar pasauli. Savukārt pasaulei būs problēmas ar tevi, jo tu būsi pārstājis to izklaidēt” (с)
Nes sevī labklājības enerģiju…
Necīnies ar trūkumu, deficītu un problēmu…
Nesapņo par pārpasaulīgu bagātību kas nokritusi no debesīm. izej no galējībām. Tās visas ir lomu spēles. Ja ir bailes – tās noteikti pastiprināsies. Ja ir uzticēšanās, tā pievilks visu nepieciešamo.
Ļauj, lai atnāk tieši tik daudz labklājības, cik tev tas ir vajadzīgs, cik tu spēsi apgūt.
Saskaņota apziņa atklāj dzīves meistarības gudrību.
Ļauj labklājībai kalpot sev vislabākajā veidā. Sajūti šīs unikālas enerģijas, tās ir Radīšanas un Radošuma centrs.
Drošība ir tikai manī pašā un Es atļauju SEV jaunas attiecības pašam ar sevi. Mana apziņa pievelk labklājības enerģijas tikai tāpec, ka es to ATĻAUJU!
Autors: Svetlana Orija
Avots: https://5dreal.com
Tulkoja: Ginta FS
Kad Dvēsele atstāta novārtā…
Kad dvēsele ir atstāta novārtā.., parādās simptomātiska apsēstība, atkarība, vardarbība un jēgas zudums, ” teicis Tomass Mors.
Cilvēkiem, kuriem ir ēšanas vai alkohola, vai pat narkotiku atkarība, ir bail no sava ķermeņa un realitātes. Visa viņu dzīve ir kā maska, ko tie izmanto, lai izdzīvotu ārpasaulē.
Viņi ir kontroles un perfekcionisma pārņemti. Viņi cenšas būt tik ļoti efektīvi ikkatru dienu, ka dienas noslēgumā sabrūk un viss beidzas ar kompulsīvu ēšanu vai dzeršanu.
Vēlme būt lieliskam dēlam vai meitai liek nerimstoši tiekties uz
sasniegumiem. Bet patiesībā tā ir vēlme pēc nāves, ne dzīves. Tas nozīmē
– padarīt dzīvi par perfektu un nedzīvu struktūru.
Gribasspēks tādu cilvēku var uzturēt ilgu laiku, ja vien viņš var skriet
pietiekami ātri un ķermenis ir pietiekami spēcīgs, bet galu galā
ķermenis sabruks dēļ noguruma, jo varas princips nogalina dzīvi.
Patiesībā cilvēks badu cieš iekšējā dzīvē.
Darbā ar atkarībām lielu lomu spēlē simboliskais darbs – sapņu analīze un aktīvā iztēle. Tas palīdz iziet ārpus izteikti konkrētās pasaules, kas mēdz dominēt atkarīgai personībai.
Labs piemērs šeit var būt vilka tēls.
Vilks ir ļoti inteliģents dzīvnieks, bet tā vājība ir alkatība. Tas kaut ko grib, bet bieži vien nezina, ko tieši. Ja vilka tēls iemieso negatīvo polaritāti, tad tam vajag aizvien vairāk ēdiena, vairāk seksa, vairāk alkohola, vairāk naudas vai jebkā cita konkrēta. Ja vilks dodas garīgā virzienā, tas var būt arī neticami radošs.
Katram arhetipam ir divas puses, divas polaritātes. Vilku māte var arī izaudzināt bērnus, par ko stāsta daudzi mīti un leģendas. Viss atkarīgs no tā, kurai polaritātei mēs pieslēdzamies. Tomēr ļoti iespējams, ka atrodam paši savējo, īsto zelta vidusceļu.
Šai ceļā svarīgi ir atjaunot saikni ar sievišķību, (vīrišķību – vīriešiem) mīlestību pret dabu un savu ķermeni, lai dotu vietu spontanitātei un lēnam laikam, lai godinātu savu iekšējo realitāti un piešķirtu vērtību jūtām, izvērtētu mūsu atkarību simbolisko nozīmi un jautātu sev: “PĒC KĀ ES PATIESĪBĀ ESMU IZSALCIS?”
Sagatavoja Ginta Jansone
Pēc interviju mareriāliem ar Junga analītiķi Marionu Vudmenu (Marion Woodman)
No Kristines Om Shanti dienasgrāmatas
Sievietes SPĒKS – tā ir identitāte. Tas ir par to, kas ES ESMU…
Kas tas ir – Sievietes Spēks?
Eksistē dīvaina ideja, ka tas ir skaistums, paklausība, prasme saimniekot, audzināt bērnus un priecēt vīrieti.
Par šo ideju vēl parunāsim.
Daudzām sievietēm un treneriem, kuri vada treniņus «kā manipulēt ar vīrieti, lai tas kļūtu paklausīgs», ideja ir vēl dīvaināka:
sieviete vīrietim dāvā seksu un viņš viņu nodrošina ar visu, kas tai vajadzīgs.
Naudu, uzmanību, resursus un savu personīgo dzīvi.
Pirmkārt, tā ir prostitūcija. Piedevām – manipulatīvā.
Prostitūtas ir godīgākas, ar viņām var vienoties.
Otrkārt, vīrietis dara to pašu. Tikai, sanāk, ka bez maksas.
Un, tā.
Kas tad patiesībā ir Sievietes Spēks?
Kā jebkurš cits spēks, tā ir ENERĢIJA.
Darbības, šarms, harizma, iekšējā gaisma…
Tas, kas ir resurss pašai sievietei un apkārtējiem.
Tas ir ļoti svarīgi: gan sev gan cilvēkiem.
Bet pirmkārt, tieši sev.
Tagad par to, kāds šis spēks mēdz būt.
Tas nenozīmē, ka ikvienai sievietei tas viss jāattīsta uzreiz, vienlaicīgi.
Nevajag.
Pārpūlēsimies.
Daudz labāk ir tad, kad kaut kas atveras un rodas vajadzība, un pienāk laiks nodarboties tieši ar šo.
Tad patiešām Sievietes Spēks atplaukst kā zieds. Un tas lielai daļai pseidovēdistu pat sapņos nav rādījies.
Pats svarīgākais moments par Sievietes Spēku.
Sievietes Spēks ir IDENTITĀTE. Tas ir par to, KAS ES ESMU…
Pieņemsim – skaistums. Vairums sieviešu rūpējas par sevi laiku pa laikam, vai arī gluži otrādi – visu savu laiku pavada skaistumkopšanas salonos.
Un gala rezultatā sanāk nevis unikāla sieviete, bet kopta viduvējība.
Un nevis skaistums kā piedeva sievietei, bet sieviete kā piedeva tādam “sabiedriskam” skaistumam.
Un kā tad vīrietim mūs izvēlēties?
Mēs taču visas esam gandrīz vienādas!
Mēs nevaram atraut acis no šī sfēriskā skaistuma vakumā, un pilnībā aizmirstam par sevi.
Mana paziņa, stiliste no Izraēlas parasti sāk ar jautājumu: “Kas tu esi?”
(Un es ļoti ceru, ka drīz viņu pazīs visā pasaulē).
Mums, sievietēm, vispar ir grūti saprast un sajust sevi. Mūs pašu it kā nemaz nav. Ir meita, sieva, māte, profesionāle, sportiste, skaistule, kura sev nav piešķīrusi šo skaistumu, un kura tam ir it kā kaut kāds nesaprotams pielikums.
Te nu palīdzēt var treneris vai psihologs.
Jo mums, sievietēm, ir ļoti lielas problēmas ar identitāti.
To, kas mēs pašas esam.
Tādas, kādas esam.
1. Skaistums.
Koko Šanele reiz teica: «ja sieviete nav kļuvusi skaista 30 gados, viņa ir muļķe». Un tas vēl ir labs handikaps laikā. Tāpēc, ka savu vienīgo, ne ar ko nesalīdzināmo skaistumu var atrast jebkurā vecumā. Bet, ja nu kādu iemeslu dēļ, mēs to vēl neesam atradušas, nevajag sevi par to rāt. Tas vienkārši nozīmē tikai to, ka esam nodarbojušās ar kaut ko citu. Un mūsu sievišķais spēks ir spilgtāks tieši tajā, bet šeit, nedaudz iekavējies. Nekā briesmīga tajā nav, jo tas ir tikai pagaidām.
2. Prāts.
Jā, es zinu, ka ir tāda ideja, ka prāts ir vīrišķā raksturotājs. Bet ir arī sievišķais prāts. Vīrieša prāts ir skaidrs, sievietes – dziļš. Vīrišķais – konkrēts, sievišķais – kontekstuāls. Un, tā tālāk. Kā gan savādāk mēs viens otru varētu saprast? Un, protams, mēs viens no otra varam mācīties. Un jebkurā gadījumā, labāk sastingt neizlēmībā, kad teiks: «skaistie – pa labi, gudrie – pa kreisi».
3. Jūtas.
Tas ir klasiskais Sievietes Spēks. Taču daudzas jūtas meitenēm tiek aizliegtas. Mums jau no bērnības aizliedza, piemēram, naidu (pat taisnīgu naidu), aizvainojumu, greizsirdību, skaudību… Mēs pašas esam noraidījušas sāpju sajūtas. Un viss būtu labi, ja vien līdzi šīm nenotrulinātos arī visas parējās jūtas. Un ļoti bieži mēs nespējam apzināties savas jūtas, nerunājot pat par niansēm.
4. Radošums.
Sievietei ir ļoti svarīgi nodarboties ar mākslām, kaut ko radošu. Tas palīdz sajust sevi, saprast savu identitāti. Nepielipt kā pirts lapai savam vīram, bērniem, darbam, ģimenei. Būt interesantai pašai sev, tātad – arī visiem pārējiem. Ļoti bieži tieši māksla sievietei var aizvietot mātišķumu, jo tai arī nepieciešams mātišķais spēks. Un, nodarbojoties ar kaut ko radošu, sieviete jūtas laimīga. Kā radītāja. Radošums ir īsts glābiņš laikā, kad bērni ir izauguši un aizgajuši savā dzīvē. Ja sieviete nav radoša, un viņai nav savu radošo nodarbju, tad viņai nākas ciest laikā starp tikšanās reizēm ar bērniem un mazbērniem. Vai arī manipulēt ar tiem, lai viņi biežāk to apciemotu. Ļoti bieži radošuma trūkums ir iemesls dažadām slimībām.
5. Sieviešu arhetipi.
Sievietes dažādās “sejas” ir iespēja mums mainīties, spēlēt, eksperimentēt. Vairot dzīves daudzveidību, realizēt savas dažādās brīvības pakāpes – pašai sev un, tātad, arī savam vīrietim. Klasiskās sievišķās lomas, kas nepieciešamas kontaktējoties ar vīrieti ir – sieva, mīļākā, mūza. Ir arī citi tēli. Glabātāja, dziedniece, pētniece, ceļotāja, valdzinātāja, guru, iedvesmotāja, skolotāja un vēl, un vēl…Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību sievišķības “ēnas” pusēm, kas saistītas ar meitenēm aizliegtām jūtām. tajās ir visvairāk apspiestas enerģijas, kuru var aktīvi atbrīvot.
6. Dzimtas spēks.
Ir spēcīgs resurss ar dziļām saknēm. Tas ir par ģimeni. Par tuvību un separāciju. Par attiecībām, pirmkārt, ar vecākiem un par dzimtas turpināšanu. Tas ir ne tikai par bērniem, bet arī par ceļa turpinājumu, pa kuru iet visa dzimta, vai arī kāds tajā īpaši svarīgs cilvēks. Attiecības ar radiniekiem nav vienkārša padarīšana. Jā, protams, un ir dzīves posmi, kad šīs attiecības vispār nav svarīgas. Te ļoti būtiski ir sākt ar tām strādāt tieši tad, kad ir tāda vēlme. Un te nu arī var palīdzēt treneris vai psihologs, ja pašas nejūtamies gana varošas šajā jomā.
7. Resursi, iemaņas un pieredze.
Resursi ir viss, kas mūs priecē un dod mums enerģiju. Jebkuras zināšanas, prasmes, visa dzīves laikā uzkrātā pieredze. Labā un ne tik labā.
Atstrādāt savu pieredzi mums traucē dažādas psiholoģiskās traumas, dzīves mācību stundu neizpratne, neprasme tās izskaidrot un saprast. Arī te var palīdzēt speciālisti.
Ikvienai sievietei būtu svarīgas pamatiemaņas dejošanā un balss attīstīšana. Dejas – veselībai, ķermenim un erotikai. Balss – veselībai, elpošanai, lai pilnvērtīgi varētu sevi izteikt, nebiedējot sevi un apkārtējos ar savu balsi. Un, protams, ja ir vēlēšanās, ir lieliski dziedāt.
8. Eross.
Tas ir par jūtām, sajūtām, jutīgumu. Vīriešu eross – sākumā par seksu, pēc tam par jutīgumu, uztveri un tuvību. Sievietes eross – gluži otrādi.
Autors: Katarina Kočetkova
Dziedniece Lūle Vīlma: bērna slimība rāda, kur vecāki kļūdās
Jaunais mācību gads kā likums nes sev līdzi puņķus, klepu un citas "protesta formas". Dažkārt – arī kaut ko smagāku. Dziednieki mēdz teikt – jāārstē nevis bērns, bet viņa vecāki. Saitīte starp vecāku dzīves modeli un bērnu veselības stāvokli plaši aprakstīta pasaulslavenās dziednieces Lūles Vīlmas grāmatā "Dzīvības avots". Piedāvājam izvilkumus no šīs grāmatas.
Ja runājam par vecākiem un bērniem, jārunā tieši no sievietes un vīrieša skatpunkta.
Sievietes dvēselē ir mīlestības avots, vīrieša dvēselē tāda avota nav. Vīrietis ir spēka avots.
Sieviete ir tā, kas dod sākumu. Viņai ir nepieciešams, lai viņa varētu atdot, kaut vai pati sevi, kaut vai to dēvētu par pašatdevi, uzupurēšanos, veltu spēka patēriņu vai vēl kā citādi.
Jebkurā gadījumā – ja sieviete nespēj atdot, viņas enerģija koncentrējas draudīgā negaisa mākonī.
Ja sieviete prastu izprast sava iekšējā nemiera būtību un atbildēt savas bailes "mani nemīl" (nocietināšanās dēļ tā, ka viņu neievēro vai, pēc viņas domām, nesaprot, nesaudzē, nemīl, neciena, nenovērtē viņas uzticību, pašaizliedzību utt. – tas viss ir no bailēm, ka "mani nemīl"), tad viņa nemestos uz galvas pašpazemošanā.
Sievietei, kura pazemodamās cer, ka vīrs viņu par to sāks mīlēt, būtu jāsaprot, ka pašpazemošanās pievelk pazemojumus, un šo sievieti sāks pazemot arī citi.
Sieviete, kura mīl droši, necenšas pret ikdienišķām problēmām skātīties vīriešu stilā – no augšas. Viņa ir tikai sieviete, kā sievišķības priekšā godbijīgi paklanās un atkāpjas ikviena sadzīviska nebūšana.
Ja sieviete nejustu bailes, viņa nepārspīlētu ar savu rūpēšanos, neraustītu bērnus un vīru par niekiem, neiztērētu sevi par velti. Līdz spīdumam izberztu māju vīrs atstāj bez ievērības, ja uz sliekšņa kā dzīvs pārmetums parādās nomocījusies, saraudājusies sieva.
Sterila tīrība un paraugkārtība, tāpat kā ikviens pārspīlējums, ienes dzīvē spriedzi.
Ja sievietei nebūtu bailes, ka viņu nemīl, tad viņu visi mīlētu un arī dzīve viņu mīlētu, jo vienkārši nebūtu citas iespējas! Viņai zustu nepieciešamība baidīties, ka "mani nemīl", viņu vairs nevajadzētu mācīt caur ciešanām – jo viņa taču ir piedevusi bailēm un tādējādi kļuvusi viedāka.
Vīrietis pēc savas būtības ir ņemošā puse.
Ja cilvēce to saprastu pareizi, tad pārstātu izvirzīt neprātīgas un neauglīgas prasības. Pieprasīt no vīrieša jūtas – tā ir uzkundzēšanās, bet jebkura varas izrādīšana ietver negāciju, kas izsauc – kā minimums – protestu.
Kur nav, tur neko nevar paņemt. Pēc būtības, vīrieša mīlestība ir spēks, kas tiek piedāvāts mīļotajai. Vīrietis atdod savu spēku, bet noslēdzas sevī, ja viņam uzstāda prasības. Nav vērts viņu tajā vainot – tas notiek neapzināti. Tāpēc arī nepieciešams, lai visi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši – pēc iespējas dziļāk iepazītu sevi un pretējo dzimumu.
Ja vīrietis piedotu savām bailēm "mani nemīl", tad viņa zemapziņa vai apdomība atvērtos, viņš saprastu, pēc viņa domām, kaut ko bezjēdzīgu un neiespējamu pieprasošo sievu, viņš nejustos vainīgs un nekļūtu nejauks.
Tad vīrieši vairs neglābtos no sievām, bēgot un izvēloties pašiznīcināšanas ceļu.
Virišķā prāta skaidrība tieši vīrietim dotu iespēju iet uz priekšu pirmajam, kā to daba arī noteikusi. Tādējādi vīrietis atjaunotu savu dievišķīgumu, savu visuzvarošo pirmatnējo spēķu. To pašu, kuru meklē un par kuru sapņo gan sievietes, gan vīrieši. Visa cilvēce mētājas tā meklējumos, nesaprotot, ka tā nav vis utopiska fantāzija un arī ne sen pazaudēta pagātne – vienkārši šis spēks ir nokļuvis gūstā. Sagūstīta enerģija vienmēr ir negatīva, jo tā nekustas.
Sieviete ir dodošā, vīrietis – ņemošais.
Vienīgais, kas nemaldās, ir bērna veselība
Jo cilvēks gudrāks, jo labāk viņš spēj labi, vienkārši izcili komunicēt. Un savā starpā vecāki var sazināties skaistiem vārdiem, bet bērns diemžēl slimo.
Tas runā par to, ka komunicēt viņi gan prot, bet labi viens pret otru attiekties neprot. Dvēselē – niknums, bet sejā – mākslots smaids. Savstarpējā saziņā demonstrē savu labestību, savu pārākumu, bet dzīve un tajā skaitā veselība parāda mums patiesību. Un, ja, teiksim, visa pasaule apgalvo, ka mana dzīve ar vīru ir atdarināšanas cienīgs piemērs, bet mans bērns slimo, tad tas liecina par šā ļaužu viedokļa maldīgumu. Vienīgais, kas nemaldās, ir mana bērna veselība. Mans bērns arī var saukt mani un tēvu par labiem un ticēt tam, taču tā nav patiesība. Un, ja bērni slimo, tad jāatzīst savas kļūdas un jāanalizē tās arvien dziļāk un dziļāk.
Dārgie vecāki! Jūs varat ārēji būt, kādi vien vēlaties, pasaules acīs jūs varat būt bagāti, varat mirdzēt slavas oreolā, jo cilvēcei vajadzīgi arī elki, taču savu bērnu priekšā jūs vienmēr esat "nepiesegti", gluži kā Dieva vaiga priekšā.
Ja jūs patiesi vēlaties kļūt labi, tad skatieties uz saviem bērniem un dzīvojiet tā, lai viņi būtu veseli. Veselība ir dzīves spoguļattēls: ja bērns slimo, tātad vecāki dzīvo nepareizi.
Mūsdienu cilvēks nododas pašapmānam un māna citus. Savu iekšējo "es" viņš noslēpj aiz ārējās labestības, turklāt tā, ka pats sāk tam ticēt.
Katram garam ir savs ceļš, kas ved uz sauli
Pa šo ceļu iet vīrietis, sieviete un bērns. Tēvs, būdams garš, šo ceļu izvēlas. Ja mans ceļš ir gaišs, tad tas tāds ir, pateicoties manam tēvam. Ja ceļš ir tumšs, arī tad, pateicoties tēvam. Taču arī tā ir dzīves mācībstunda, kuru es pats vēlējos. Bērnam labi redzamas ēnas, ko met pa priekšu ejošie.
Jo spožāka saule, jo dziļākas ēnas. Ēna ir vecāku negativitāte. Bērns ierodas pasaulē, lai iemīlētu šo negatīvo un caur to taptu vieds. To paveikt viņš var caur piedošanu. Piedodot viņš spēs sākt saprast savus vecākus. Sliktais tēvā vai mātē kļūst – gluži pretēji – labs, un šī arī ir bērna dzīves mācība.
Ēnas izzūd, un tie divi – sieviete un vīrietis – sāk pa dzīves ceļu iet līdzās. Tā viņiem ir droši un mierīgi iet. Starp viņiem var nostāties bērns un paņemt viņus aiz rokām, lai ietu tālāk līdz brīdim, kamēr mazais izaugs un ceļš kļūs par šauru. Tad viņš aiziet uz priekšu, atstājot vecākus aiz sevis. Nākamaijai paaudzei vienmēr jāiet uz priekšu. Šādā stāvoklī katrs gars alkst apgūt savas dzīves mācības. Tas būtu iespējams, ja cilvēki iemācītos pareizi domāt. Tā bērns no saviem vecākiem sintezē pats savu "es".
Tā nu iet šis trio pa cilvēka dzīves ceļu. Katrs no viņiem ir neatkarīgs veselums, kam pašam būtu sev jānodrošina brīvība. Taču parasti viņi to nedara, bet – tieši otrādi – traucē cits citam.
Cilvēks neprot būt brīvs, viņš pat nezina, kas ir brīvība. Fiziskā brīvība nedara dvēseli brīvu, tomēr arī fiziska nocietināšanās neierobežo dvēseles brīvību.
Simboliski ķermenis varētu apiet šķērsli pa kreiso pusi (turoties tēva pusē) un pa labo (turoties mātes pusē), pat pa apakšu, izrokot tuneli, vai pa augšu – ja vien to prastu.
Tas, kurš iet pa apakšu, pazemo sevi un lai piedod pašpazemošanai, jo tad spēs piedot vecākiem, ka viņi pazemojuši bērnu.
Kurš šķērsli apiet ar lielu līkumu, tam parasti dzīvē nākas izvēlēties negodīgus ceļus un ķerties pie krāpšanas. Tāds cilvēks savas personīgās labklājības vārdā novērsties no nevēlamas situācijas, kuru ļoti gribētos novērst, jo bērns nevar mācīt savus vecakus. Kaut arī būtu dabiski, ka māca tas, kurš ir gudrāks, – pat tad, ja tas ir bērns. Tam, kurš pa tiešo neuztver bērna mācību, jāmācās pastarpināti – caur slimību.
Luīzes Heijas pēdējais padoms – neiebiedējiet sevi ar muļķīgām domām
Viena no pasaulē slavenākajām pašiedvesmas un domu spēka popularizētājām, amerikāņu ārste un dziedniece Luīze Heija aizgāja citā saulē šī gada 30. augustā, kad viņai bija 90 gadu. Bet viņas viedie padomi, kā sevi mīlēt, dzīvos arī tālāk.
- Pārstājiet kritizēt. Nekavējoties pārstājiet kritizēt. Kritika nekad nevienu nemaina. Atsakieties sevi nopelt. Pieņemiet sevi tādu, kāds jūs esat. Kad jūs sevi kritizējat, jūsu pārmaiņas ir negatīvas. Kad jūs pieņemat sevi, jūs maināties uz labu.
- Pārstājiet sevi iebiedēt un terorizēt ar domām. Tas ir baiss dzīvesveids. Atrodiet sev kādu tēlu, kas jums ir patīkams (piemēram, man tā ir roze) un nekavējoties pārslēdzieties no biedējošajām domām uz patīkamām.
- Esiet brīnišķīgi, laipni un pacietīgi. Esiet brīnišķīgi attieksmē pret sevi. Esiet laipni pret sevi. Esiet pacietīgi, tā kā jūs apgūstiet jaunu domāšanas veidu. Attiecieties pret sevi kā pret patiesi mīļu cilvēku.
- Esiet laipni pret savu prātu. Ienīst sevi nozīmē ienīst savas domas. Nav vērts tā darīt. Labāk tās izmainīt.
- Slavējiet sevi. Kritika iznīcina dvēseli jūsos. Uzslava to stiprina. Slavējiet sevi pēc iespējas biežāk. Sakiet sev, cik labi jūs tiekat galā ar katru sīkumu.
- Atbalstiet sevi. Atrodiet veidu, kā to izdarīt. Satiecieties ar draugiem un atļaujiet viņiem sev palīdzēt. Ir dabiski lūgt palīdzību, kad jums tā nepieciešama.
- Attiecieties ar mīlestību pret saviem trūkumiem. Apzinieties, ka jūs tos paši esat izveidojuši, lai apmierinātu kādas savas vajadzības. Tagad jūs meklējat jaunus pozitīvus ceļus, lai apmierinātu savas vajadzības. Tā kā maigi tieciet vaļā no vecajiem negatīvajiem uzvedības stereotipiem.
- Rūpējieties par savu ķermeni. Iemācieties pareizi ēst. Kāds ir labākais ēdiens, lai uzturētu jūsu dzīves enerģiju un darbspējas? Iemācieties fiziskos vingrinājumus. Kādi jums labpatīk? Maigi mīliet un cieniet templi, kurā dzīvojat.
- Strādājiet ar spoguli. Biežāk skatieties sev acīs. Izsakiet savas pieaugošās mīlestības jūtas pret sevi. Skatoties spogulī, piedodiet sev. Skatoties spogulī, parunājiet ar saviem vecākiem un piedodiet viņiem. Kaut vai vienu reizi dienā sakiet sev: “Es mīlu sevi. Es patiesi mīlu sevi.”
- Dariet to tieši tagad. Negaidiet, kad nokārtosiet kādas lietas, kad notievēsiet vai atradīsiet jaunu darbu vai izveidosiet jaunas attiecības. Sāciet tieši tagad – dariet visu, kas atkarīgs no jums.
Avots: http://happy-philosophy.ru
http://veselam.la.lv/2017/09/13/luizes-heijas-pedejais-padoms-neiebiedejiet-sevi-ar-mulkigam-domam/
Sešas stundas lidojumā
- Īpaša radoša metode smadzeņu labās puslodes attīstībai.
- Māksliniece Inta Zaļkalna. Viņa ir arī grafiķe, scenogrāfe un sertificēta šīs metodes vadītāja - pasniedzēja, to dēvē par smadzeņu labās puslodes zīmēšanu.
- Neparasto metodi, kas palīdz attīstīt cilvēka radošumu, Inta Zaļkalna veidojusi pati, strādājot gan kā māksliniece, gan kā pasniedzēja radošuma aktivizēšanā un enerģētikas līdzsvarošanā. Papildinājusi savas zināšanas Maskavas Kreativitātes skolā pie mākslinieka un psihologa - Pāvela Sivkova.
- Zinātnieki ir konstatējuši, ka smadzeņu labo puslodi visvieglāk un ātrāk var aktivizēt ar mākslas starpniecību. Taču šeit nederēs akadēmiskās metodes, zināšanas par kompozīciju vai proporcijām. Lai attīstītu radošumu, viss mācītais uz brīdi jāaizmirst.
- Metodes pamatā ir pozitīvās, priecīgās un iedvesmojošās emocijas, kas spēcīgi aktivizē radošumu, līdz ar to notiek atveseļošanāš visās personībai svarīgās jomās, ieskaitot fizisko veselību.
- Dzīves kvalitāte ir tiešā veidā saistīta ar radošumu.
- "Šādas nodarbības ir pirmais impulss, lai justu, kā ir būt radošam. Sešu stundu laikā ikviens aizmirst pa savām problēmām. Galvenais nav iemācīties gleznot, bet gan just un vērot sevi, baudīt procesu." skaidro Inta Zaļkalna
- Radošuma spēju attīstības pamatā ir atdarināšanas metode, kas apvienota ar pasniedzēja sniegto informāciju vieglā un nepiespiestā veidā, skanot iedvesmojošai mūzikai.
- Svešā vietā atnākot, vairākums sākumā sēž kā sastinguši. Pasniedzēja iesaka vispirms palūkoties uz cilvēkiem, kuri sēž blakus, iepazīties. Seko nepiespiesta saziņa. Tā jau pirms gleznošanas tiek nemanāmi likvidēta atsvešinātība, cilvēki pamazām tiek ievesti labās puslodes režīmā.
- Ar mūziku un visu pārējo tiek radīta vide, kas mudina aizmirst, ka esi solīds priekšnieks, tehniski tendēts cilvēks, centīgs biroja darbinieks vai pārstrādājusies ģimenes mamma.
- Pamazām visi tiek ievesti smadzeņu labās puslodes režīmā, zūd barjeras es nevaru, neprotu un aizspriedumi, kas ierobežo izpausmi krāsās un zīmējumā. Cilvēks iznāk no paša uzlikto iespēju robežām. Apgūst ar ko atšķiras skatīšanās un ieraudzīšana, ievērošana un ko tas nozīmē radošuma attīstīšanās. Drīz vien telpā var just enerģiju - visi aplkusuši, visi rada.
- Ikviens sāk ieklausīties sevī un saprot, cik labi ir ļauties darīt tā, kā sirds liek. Vēro sevi, pamana, kā mainās garastāvoklis un pašsajūta, skatiens uz pasauli. Tas ir dziedinošs process. Nodarbības laikā notiek arī meditācijas, kas palīdz pārraut rāmjus un robežas. Aizver acis un bauda ar visu ķermeni, visām enerģētiskajām vietām to, ko uzzīmējis.
- Ja sešas stundas pēc kārts ir saņemts pozitīvs lādiņš, mīlestība un labvēlības enerģija, tas dziedina. Pārmaiņas patiesi notiek. Pats saprot, cik radošs var būt, un atskārst, ka jebkuras problēmas iespējams pārveidot par kaut ko fantastisku.
Publicētā materiāla avots – http:// http://veselam.la.lv/2016/10/30/viena-diena-klut-par-makslinieku/4/
Jauno Psiholoģiju Centrs
Inta Zaļkalna